Par nesaprotamo

Īsa priekšvēsture:

Kolēģis, psihoterapeits Viesturs Rudzītis sniedza interviju, kas publicēta NRA: “Sievietes padara politiku necaurspīdīgu”. Šī intervija izraisīja ļoti lielu diskusiju sociālajos tīklos, kas nerimās vairākas dienas (mūsu straujajā laikmetā tas ir neparasti ilgi). Daudzi un daudzas saskatīja intervijā aizvainojošus izteikumus, daudzi izteica šaubas par autora kompetenci, izglītību utt. Mēģināju piedalīties šajā diskusijā. Šis ir turpinājums. Viens no diskusijas elementiem bija Ivetas Kažokas paustā neizpratne par tekstu, kas redzama šeit. Lai arī sākotnēji atteicos būt V. Rudzīša advokāts vai tulks, tomēr sarunas nebeidzamā griešanās uz riņķi mani mudināja sniegt savu redzējumu par Ivetas Kažokas uzdotajiem jautājumiem. Bet pirms tam:

Neliels (teorētisks) ievads.

Mēs visi dzīvojam vienā, it kā “objektīvā” pasaulē, kuru katrs tveram subjektīvi. No savas subjektivitātes izvairīties nav iespējams. Lai izdzīvotu, lai tiktu galā ar pasauli, mēs lūkojam to saprast. Veidojam savas teorijas par to, kā pasaule darbojas. To dara ikviens cilvēks, to dara ikviens profesionālis, arī psihoterapeiti. Tai skaitā teorijas par to, kā darbojas “cilvēks”. Šīs sarunas kontekstā ir svarīgi katras teorijas trīs “lielie” jautājumi:

kas ir cilvēks (piemēram, bioloģiska būtne, domājošs organisms vai garīga būtne),
kā rodas problēmas (piemēram, hormonu disbalanss, kļūdas domāšanā vai grēks) un —
kā risināt problēmas (piemēram, iedzert zāles, mainīt domāšanu vai upurēt baznīcā).

Psihoterapeiti savā darbā arī balstās uz teorijām, kurās ir dziļi un kompleksi izstrādātas atbildes uz visiem trijiem jautājumiem. Izstrādātas teoriju sistēmas sauc par skolām vai psihoterapijas virzieniem. To ir daudz (piemēram, Freida psihoanalīze, Junga analītiskā psiholoģija, eksistenciālā psihoterapija, hipnoze, geštaltterapija un citas), bet katrā no tām ir izvērsti atbildēti visi trīs jautājumi. Atbildes katrā skolā atšķiras tāpēc svarīgi ir saprast, ka šīs teorijas nav “objektīva patiesība”. Tās ir teorētiskas konceptualizācijas, kuras palīdz labāk saprast iekšējo, psihisko realitāti, bet tās ir tikai teorijas, nevis pati realitāte. Lai vai kā, katras teorijas pārbaude notiek praksē — vai, balstoties uz savu izpratni par to, kā darbojas psihe, psihoterapeits spēj palīdzēt konkrētajam cilvēkam, kurš pie viņa ir atnācis. Atgādinu, ka arī katram cilvēkam ir sava izpratne par to, kā cilvēks darbojas. Konkrētais psihoterapeits spēj konkrētam klientam palīdzēt tad, ja viņu abu izpratnes ir kaut cik līdzīgas. Ja tās ir radikāli atšķirīgas, tad, visdrīzāk, cilvēki nesaprotas, un sadarbība neizdodas. Un tas ir normāli, jo psihoterapeits tikai palīdz, nevis kaut ko izdara klienta vietā, līdz ar to sadarbības kvalitāte ir būtiska. Lai arī katrs psihoterapeits ir “piederīgs” kādai noteiktai skolai (kurā viņš ir ieguvis savu psihoterapeitisko izglītību), tomēr arī vienas skolas ietvaros psihoterapeitiem teorētiskā izpratne nav pilnīgi identiska. Šī izpratne katram speciālistam veidojas un mainās ar katru satiktu klientu, ar katru izlasītu grāmatu. To iespaido viss, kas notiek dzīvē — filmas, sarunas, nejaušas tikšanās, notikumi. Ja kāda teorija nav pietiekoši precīza, pilnīga, tā vienkārši dabīgā nāvē nomirst — jo nav lietojama. Līdz ar to teoriju “patiesuma” vietā svarīga ir teoriju “lietojamība”. Balstīties uz nepareizu (nelietojamu) teoriju psihoterapeits nevar, jo viņš vienkārši nevarēs palīdzēt saviem klientiem. Vēl — svarīgi ir apzināties, ka šajās teorijās tiek aprakstīts neredzamais. Psihe pati par sevi nav objektīva patiesība, bet mūsu katra subjektīva pieredze. Pieredze, kuru katrs konceptualizējam pa savam — liekot kopā savu, unikālu izpratni ar izlasīto, dzirdēto un secināto. Ja kāda cilvēka pieredzē nav noteiktu fenomenu, tad par tiem nav iespējams veidot teoriju. Citam cilvēkam, kura pieredzē ir kādi fenomeni (pietiekošā daudzumā) tie ir kaut kā jāapjēdz — jāatrod skaidrojums notikušajam. Jāpapildina sava teorija. Un vēl — katrs cilvēks atšķiras arī ar savu spēju konceptualizēt savu pieredzi, veidot savu izpratni. Tāpat cilvēki atšķiras arī ar savu izveidoto teoriju elastīgumu — atvērtību jaunai pieredzei, kļūdu atzīšanai. Konceptualizācijas spēja ir atšķirīga arī psihoterapeitu vidū — tie, kuriem šī spēja ir visvairāk attīstīta, parasti dalās ar to rakstos vai arī mācot jaunos kolēģus. Mēs katrs esam dažādi un tāpēc dzīvot ir TIK interesanti. Attiecinot teoriju uz zemāk pievienoto tekstu: Gan Viesturs, gan Iveta ir dzīvojuši pasaulē, satikuši dažādus cilvēkus, veidojuši savu izpratni par to, kā cilvēki darbojas. Lasījuši dažādas grāmatas, pārrunājuši idejas ar citiem cilvēkiem — radiem, draugiem, paziņām. Pārbaudījuši savas teorijas ikdienas saskarsmē ar citiem. Tik tālu nav atšķirības. Kur redzu atšķirību — Viesturs šo izpratni ir veidojis sistemātiski un mērķtiecīgi, pavadījis daudzus gadus sākotnēji mācoties, vēlāk praksē — ilgstoši tiekoties ar ikvienu klientu un raugot saprast izskaidrot ikviena klienta ikvienu piedzīvoto fenomenu. Meklējot atbildes gan savā prātā, gan literatūrā, gan sarunās ar kolēģiem. Aprakstot savu izpratni vairākās grāmatās. Atšķirība ieguldītajā laikā ir mērāma daudzos tūkstošos stundu. Vai tas padara Viestura izpratni “pareizāku” un Ivetas “nepareizāku” — nē. Katram tā ir un paliek sava, pietiekoši laba, jo strādā. Kamēr strādā. Un tagad pie “galvenā” — pie maniem komentāriem (AJS) par Ivetas (IK) komentāriem par Viestura (VR) izteikumiem. Uzrunāju abus vārdā, jo esam personiski pazīstami.

Komentāri par komentāriem:

IK: Stereotipu saraksts (tikai intervijas sākumā, jo tur KATRA tēze ir stulbu stereotipu pildīta): 1) VR: “Vīrieši ir pieraduši kārtot lietas daudzmaz atklāti. Sieviešu pasaule ir citāda – caur skatieniem, simpātijām, antipātijām. Tā ir neobjektīvāka. ” IK: Kur ir pierādījumi tik skaļam apgalvojumam? Ar ko mana “lietu kārtošana” ir neobjektīvāka nekā Viesturam Rudzītim vai Ansim Stabingim? AJS: Vīrieši vieglāk uztver acīmredzamo (objektīvo). Sievietes, labāk kā vīrieši uztver neredzamo (subjektīvo). Klasisks sieviešu teiciens, kas ilustrē šo atšķirību ir “bet es viņam skaidri liku nojaust, ka…”. Būtiskas atšķirības sociālajās prasmēs ir novērojamas jau pirmo trīs dzīves mēnešu laikā. Skaties te. Un te vēl vairāki pētījumi. Otrā lieta: Viesturs neraksta par Tevi, Iveta. Viņš raksta par sievietēm. Tas, ka Tev tā nav, nenozīmē, ka Viesturam nav taisnība. Tas nenozīmē arī to, ka Tu neesi sieviete. 2) VR: “Sievietēm ir cits neapzinātais mērķis nekā vīriešu pasaulē. Vīriešu pasaulē mērķis ir objektīvs un kvantitatīvi izmērāms – vairāk naudas, augstāka māja, vairāk sievu. ” IK: Nesaskan ar mērķiem, kas raksturīgi daudziem man pazīstamiem vīriešiem - it sevišķi tiem, kas uzskata par svarīgu pašaktualizāciju. Pierādījumi tam, ka vīriešiem ir tieši šādi mērķi? Ja kādam nav, tātad, nav vīrietis? AJS: Viesturs runā par neapzināto mērķi. Neapzināts - tas ir tas, kas nav apzināts. Par to ir neiespējami runāt, jo lai runātu, lietām ir jābūt apzinātām. Bet pat gadījumā, ja pašaktualizācija ir apzināts (sev) un deklarēts (citiem) vīrieša mērķis, tas nepadara to par neizmērāmu. Pat uz tik subjektīvām lietām kā iekšējo izaugsmi, mieru, harmoniju vīrietim ir ļoti viegli attiecināt kvantitatīvu domāšanu. Tā ir mana subjektīvā pieredze kā vīrietim. Par mērķu atšķirību šeit ir viens pētījums, un šeit otrs. 3) VR: “Sieviešu pasaulē galvenais ir drošība un tās garantēšanas sistēma caur varu.” IK: Man tā nav. Vairākumam man pazīstamo sieviešu - arī nē. Kur ir pierādījumi tik skaļam apgalvojumam? AJS: (par to, ka Viestura raksts nav personiski par Tevi, jau atbildēju iepriekš). Viesturs runā par sieviešu pasauli. Tā ir metafora. Dabā sieviešu pasaule nepastāv. Tas, kas pastāv dabā — sievietēm dzimst bērni. Pirms tam sieviete šo bērnu deviņus mēnešus iznēsā. Grūtniecības periods ir grūts. Dzemdības ir grūtas. Ikviena sieviete zina, ka šajā laikā viņa ir ierobežota pati rūpēties par sevi, par vidi, par jaundzimušo bērnu — vairākus gadus. Tāpēc ikvienai sievietei ir svarīgi kaut kā nodrošināt savu un bērna drošību uz laiku, kamēr viņas pašas rīcībspēja būs ierobežota. Iegūt kaut kādas garantijas (piemēram, laulības solījuma veidā). 4) VR: “Ir objektīva drošība – karš vai miers – un subjektīva drošība, kad drošība iet caur personīgām sajūtām – jūtos vai nejūtos drošs. Sieviešu pasaulē ir runa par subjektīvo drošību.” IK: Man ir ļoti svarīgi, vai ir karš vai miers: vienalga, vai mani tas personiski skar vai nē. Neesmu sieviete? AJS: Šis ir iepriekšējā apgalvojuma turpinājums. Karš vispār, kaut kur (resp. tāds, kas neskar personiski) ir koncepts. Gan vīriešiem, gan sievietēm ir dažādi koncepti, tas dzimumus neatšķir. Bet sievietei, domājot par savu bērnu ir svarīgi justies droši. Tāpat kā maziem bērniem – svarīga ir nevis objektīvā drošība, bet subjektīvā drošības sajūta. Vēlreiz – tas, ka Tev tā nav, nenozīmē, ka Tu neesi sieviete. Tas nenozīmē arī to, ka Viesturam nav taisnība. 5) VR: “Ja publiskā politikā ir liels daudzums sieviešu, tad tas nozīmē, ka galvenā lemšana notiek kaut kur citur. ” IK: Nesaskan ar novērojumiem pat par Latvijas politiku. Tieši “veči” līdz šim ir vairāk lēmuši dažādās pirtīs un zoo. Tādēļ: pierādījumi? AJS: Tiesa, tas nesaskan ar novērojumiem, jo Latvijas politikā līdz šim vēl nav bijis liels daudzums sieviešu. Iespējamam salīdzinājumam var pavērot lēmumu pieņemšanas procesa publiskumu un klaču daudzumu izteikti sieviešu un izteikti vīriešu kolektīvos. 6) VR “Vai tad Saeimā maksā tik daudz, lai tur kārtīgs vecis varētu iet strādāt un pelnīt? Bet sievu gan varētu tur aizsūtīt, lai pasēž interesantā kompānijā. Mēs tur ar čomiem sarunāsim, kā ir jādara, un pateiksim viņai, kā jābalso.” IK: … vai Rudzītis te saka, ka deputātes un ministres ir politikā tādēļ, lai viņu vīri varētu caur viņām pieņemt lēmumus?! AJS: Par deputātu un ministru algām ir diskutēts pietiekoši daudz tieši šādā kontekstā — vai tās ir kārtīga veča cienīgas, kas savukārt, rada jautājumus par Saeimas deputātu patieso motivāciju. Par sievietēm Saeimā: Es piekrītu, ka viens konkrēts piemērs nav pierādījums. Bet – vai atceries deputāti vārdā Inese Šlesere? Vai, Tavuprāt, viņa bija neatkarīgas un patstāvīgi domājošas politiķes piemērs? 7) VR: “Prognozēju, ka ar katrām vēlēšanām sieviešu īpatsvars Saeimā pieaugs un, kad tur būs vairāk nekā 50% sieviešu, tad atklāsies, ka tai Saeimai nav nekādas jēgas. Mēs būsim atgriezušies feodālismā un galvenie lēmēji būs feodāļi, kur ir «tēvu» tiesības un dēlu respekts pret tēvu. ” IK: Fak, kas par stulbumu! Norvēģija un citas skandināvu valstis, kurās drīz būs tie 50%, tātad tuvojas parlamenta bezjēdzīgumam? AJS: Viesturs vēlāk rakstā skaidro, kā viņš lieto vārdu “feodālisms”. Skandināvu valstīs ir tomēr cita sabiedrība, cita kultūra, tāpēc nezinu, vai ir iespējams Viestura prognozi attiecināt uz tām. Par šodienu — cik lasu publiskajā telpā, tad joprojām ir aktuāls jautājums par lēmumu pieņemšanu nevis Saeimā, bet “Mākoņos vai pie Jūras”. Tam gan arī nav pierādījumu.

Nobeigumā

Šis raksts ir jau paņēmis vairāk mana laika, nekā vēlējos tam veltīt. Tomēr vēl dažas lietas: Mēģinot saprast, kādēļ gan šī diskusija ir tik neparasti ilgi dzīva, viens iespējamais minējums ir tas, ka Viesturs ir aizskāris aizliegto tēmu. Tabu tēma. Tēma, par ko visi zin, bet par ko nerunā — vai arī runā tikai stingri reglamentētā veidā. Freida laikā tas bija sekss. Tagad par seksu drīkst runāt, bet tabu, acīmredzot, ir atšķirības starp vīriešiem un sievietēm. Nesen LTV raidījumā bija sižets par sociālo eksperimentu, kurā žurnāliste Antra Leimane divos dažādos tērpos (puiciskā un sievišķīgā) simulēja velosipēda salūšanu. (video ir tīklā, bet to neatradu). Apkārtējo vīriešu reakcija radikāli atšķīrās. Tāda ir realitāte. Šai realitātei ir pamats, tai skaitā bioloģisks. Bet runāt par to drīkst stingri noteiktā veidā, ko Viesturs, acīmredzot, nav ievērojis. Vēl es redzu, ka Viesturs nav sevi apgrūtinājis ar tādu modīgu lietu kā politkorektumu. Ar visām atrunām “man šķiet”, “tas ir tikai mans viedoklis”, “varētu pieņemt, ka” utt. Tāpēc teksts izklausās tik kategorisks. Un rada vēlmi strīdēties. Par apvainošanos. Neviens teksts pats par sevi nav aizvainojošs. Tas, vai teksts kādu aizvainos, ir pirmkārt, atkarīgs no teksta lasītāja. Par intervijā paustajām idejām. Viestura rakstos un citur paustās idejas par vīriešu-sieviešu lomām un attiecībām saskan ar senām cilvēces patiesībām (likumiem), kas ir aprakstītas Ajūrvēdā un citās līdzīgās mācībās. Šīs patiesības dzīvo ikvienā no mums, tomēr ne katra saprašanai tās ir pieejamas. (Atkal, tas nav nedz trūkums, nedz pārmetums, vienkārši — mēs katrs esam dažādi). Daudzi no šiem likumiem balstās dabiskajā. Savukārt, kultūra bieži darbojas pret dabisko. Mūsdienu kultūras jaunie sasniegumi — feminisms, vienlīdzība – ir vērtības, tomēr tās sev līdzi nes daudzas blaknes — negribētas blakus parādības, kas rada ciešanas, ar kurām cilvēki sastopas individuāli. Gan vīrieši, gan sievietes. Es un mani kolēģi ar to sastopamies un strādājam ik dienu. Kļūstot apzinātākiem, ir iespējams ieraudzīt šīs sakarības sevī, darbībā, citos. Visu beidzot — nedaudz par ētiku : ētikas prasību (un ētikas kodeksa) ievērošana ir katra psihoterapeita pienākums. Tāpat ir virkne prasību, kuras ir jāievēro publiski izsakoties. Ir rīcības, kuras ir viennozīmīgi un neapšaubāmi vērtējamas kā ētikas pārkāpumi. NRA publicētā intervija tāda nav. Tomēr ir acīmredzami, ka par psihoterapeitu publiskiem izteikumiem, to formu un mērķi, ir jādiskutē vairāk. Šie notikumi un ar to saistītā reakcija tam dod labu pamatu. Lai labs vakars! Papildinājums 3. februāra rītā: Viestura Rudzīša garāks komentārs savā blogā.