10 miljardu stāsts

Avots: sākotnēji to lasīju šeit (snob.ru), vēlāk raksts tika pārpublicēts arī visur citur. Intereses pēc sameklēju arī zinātnisko versiju — apliecinājumu Kapicas pētījumiem. Šis nav pilns tulkojums, bet mans atstāsts ar tulkotiem citātiem.

Sergejs Kapica (1928–2012) bija fiziķis, Nobela prēmijas laureāta Pjotra Kapicas dēls un kopš 1973. gada populārzinātniskā raidījuma «Очевидное — невероятное» (acīmredzamais-neticamais) vadītājs. Šis ir viņa pēdējais raksts — par jautājumu, kuram viņš veltīja pēdējos divdesmit mūža gadus: cik cilvēku dzīvo uz Zemes, kāpēc tieši tik, un kas ar šo skaitli notiek tagad.

Vismazāk risinātā problēma

Deviņdesmitajos, pēc zinātnes sabrukuma Krievijā, Kapica gadu pavadīja Kembridžā — pilsētā, kurā bija dzimis un kurā tēvs savulaik strādāja. Tur viņš, paša vārdiem, “pilnīgi neizskaidrojamas apstākļu sakritības dēļ” uzdūrās iedzīvotāju skaita pieauguma problēmai. Viņa vērtējumā tā ir centrālā no globālajām problēmām — un vienlaikus tā, ar kuru nodarbojās vismazāk. Demogrāfija tolaik gāja no mazākā uz lielāko: bija Maskavas demogrāfija, Anglijas demogrāfija, Ķīnas demogrāfija. Skatīties uz cilvēci kopumā nebija pieņemts; Kapica salīdzina — kā pieklājīgā sabiedrībā nerunā par seksu, tā labā zinātniskā sabiedrībā nerunāja par visas cilvēces demogrāfiju.

Priekšteči gan bija. Eilers jau 18. gadsimtā uzrakstīja demogrāfijas pamatvienādojumus. Maltuss — teologs ar nopietnu matemātisko sagatavotību — piedāvāja samērā labu teoriju, taču uz nepareiziem pieņēmumiem: ka cilvēku skaits aug eksponenciāli un ka augšanu ierobežo resursi, piemēram, pārtika. Tā aug vairums dzīvo būtņu — eksponenciāli, līdz resursi beidzas. “Tā aug pat mikrobi barības buljonā. Bet lieta tāda, ka mēs neesam mikrobi.”

Cilvēks neiekļaujas bioloģijas sakarībās

Lai redzētu, cik tālu cilvēks ir no pārējās dzīvās dabas, nav jālien viņam galvā — pietiek saskaitīt. Dabā darbojas sakarība: jo lielāka ķermeņa masa, jo mazāk īpatņu. Pie vidējā cilvēka svara — ap simt kilogramu mums vajadzētu būt dažiem simtiem tūkstošu — apmēram tikpat, cik Krievijā ir vilku vai mežacūku. Paleolītā tā arī bija: paleoantropologi tālaika cilvēku populāciju vērtē ap simt tūkstošiem. Bet kopš tā laika cilvēks savu “bioloģisko normu” ir pārsniedzis simt tūkstošu reižu — Kristus dzimšanas laikā ap simt miljoniem, Kapicas skolas gados divi miljardi, raksta tapšanas brīdī septiņi.

Turklāt šis pieaugums nav eksponenciāls, kā domāja Maltuss, bet hiperbolisks — sākumā tikko manāms, beigās sprādzienveida. Tas nozīmē ko būtisku: pieauguma ātrums ir proporcionāls nevis cilvēku skaitam, bet šī skaita kvadrātam. Fiziķim tā ir pazīstama aina — otrās kārtas reakcija, kur procesa ātrumu nosaka nevis dalībnieku skaits, bet mijiedarbību skaits starp tiem. “Cilvēku skaita kvadrāts ir saišu skaits starp viņiem — sistēmas ‘cilvēce’ sarežģītības mērs.” Mehānisms, kas mūs atšķir no pārējām sugām, ir zināšanu apmaiņa: mēs tās nododam gan pa vertikāli — bērniem, gan pa horizontāli — skolās un universitātēs. Tāpēc mums ir nevis tikai vairošanās, bet progress.

No šejienes izriet arī Kapicas attieksme pret biedēšanu ar resursu izsīkšanu — viņš to uzskata par nedisciplinētas domāšanas augļiem. Piemērs no raksta: pirms pāris gadu desmitiem nopietni runāja, ka Bolivudas filmu apjomi drīz aprīs visus pasaules sudraba krājumus kinolenšu emulsijā; tad izgudroja magnētisko ierakstu, kam sudrabs nav vajadzīgs vispār. Arī pārtikas pietiek — Argentīna, kas platībā ir trešdaļu mazāka par Indiju, nedaudz iespringusi varētu pabarot visu pasauli. Problēma nav daudzumā, bet sadalē; Kapica atkārto veco joku, ka sociālismā arī Sahārā būtu smilšu deficīts.

Pārsteidzošākais hiperboliskajā likumā ir tā noturība. Mēra epidēmijas viduslaikos atsevišķās zemēs nogalināja līdz trim ceturtdaļām iedzīvotāju — taču pēc gadsimta līkne atgriezās vecajā trajektorijā. Abu pasaules karu kopējos zaudējumus modelis vērtē ap 250 miljoniem cilvēku, trīsreiz vairāk par vēsturnieku aplēsēm, — novirze no līdzsvara bija astoņi procenti, un dažu gadu desmitu laikā arī tā izlīdzinājās.

Kāpēc vēstures periodi kļūst arvien īsāki

Skolā daudzus mulsina, ka vēstures periodi laika gaitā saraujas: paleolīts ilga ap miljonu gadu, viduslaiki — tūkstoti, jaunākie laiki — vairs tikai gadsimtus. Kapicas modelis šim senajam novērojumam dod negaidīti vienkāršu izskaidrojumu: vēsture rit nevis pēc astronomiskā laika, bet pēc sistēmas iekšējā laika, un to mēra nevis Zemes apgriezienos ap Sauli, bet nodzīvotās cilvēku dzīvēs. Ja tā rēķina, paleolītā (miljons gadu, simt tūkstoši cilvēku) ir nodzīvoti ap desmit miljardiem dzīvju. Tikpat — viduslaiku tūkstošgadē. Un tikpat — jaunāko laiku simt divdesmit piecos gados. Katrs vēstures periods izrādās vienāds nevis ilgumā, bet saturā: ap desmit miljardiem izdzīvotu dzīvju.

Tagad desmit miljardi dzīvju paiet pusgadsimtā — vēsturiskais laikmets ir sarucis līdz vienai paaudzei. Kapica min sadzīvisku piemēru: tālaika pusaudži vairs nesaprata, par kādu “automātu” Pugačova dziedāja pirms trīsdesmit gadiem. Un viņš piedāvā skatījumu, kas man šķiet vērtīgākais visā rakstā: žēlošanās par paaudžu saiknes pārrāvumu un tradīciju izmiršanu, iespējams, apraksta nevis sabrukumu, bet dabiskas vēstures paātrinājuma sekas. “Ja katra paaudze dzīvo savā laikmetā, iepriekšējo laikmetu mantojums tai var vienkārši nenoderēt.”

Pāreja, kuras vidū esam

Saspiesties bezgalīgi vēsture nevar — robeža ir paaudzes ilgums, ap četrdesmit pieciem gadiem. Tātad hiperboliskais likums obligāti mainās, un tas jau notiek: pēc formulas mums šodien (raksta publicēšanas laikā) vajadzētu būt desmit miljardiem, bet esam septiņi. Ap 1995. gadu cilvēce izgāja cauri pieauguma ātruma maksimumam — ap astoņdesmit miljoniem jaundzimušo gadā — un kopš tā laika pieaugums sarūk. Tā ir demogrāfiskā pāreja: no nepārtrauktas augšanas uz stabilizāciju līmenī, kas nepārsniedz desmit miljardus.

Daudziem šajā lūzumā gribas redzēt katastrofu. Kapica atbild: “Katastrofa te drīzāk ir cilvēku prātos, nekā īstenībā.” Viņa salīdzinājums ir fāzu pāreja — katls uz uguns, kur ilgi nenotiek nekas un tad viss uzvārās uzreiz. Bīstamākais posms ir pats pārejas vidus, haotiskā josla starp diviem mierīgiem režīmiem, un tieši tajā mēs atrodamies. Finanšu krīzi, morāles krīzi, dzīves nesakārtotību viņš lasa kā stresa stāvokli, kas saistīts ar pārejas pēkšņumu: mūsu morāle un institūcijas bija pielāgotas augšanas režīmam, kurš visu vēsturi bija nemainīgs, bet tagad mainās dažu paaudžu laikā. Visa pāreja, pēc modeļa, ilgst mazāk par simt gadiem — pionieriem Francijai un Zviedrijai stabilizācija prasīja pusotru gadsimtu, Kostarikai un Šrilankai vairs tikai dažus gadu desmitus. Jo vēlāk valsts pārejā iestājas, jo asāk to iziet.

Raksts beidzas bez receptēm — Kapica no pravieša lomas atsakās tieši: “Es neesmu pravietis, es tikai mācos.” Viņš sevi sauc par optimistu, tiesa, ar piebildi, ka pesimisms vienmēr bijis modernāka strāva. Pēdējie teikumi paliek atmiņā ar savu atturību: “Nevaru jums apsolīt, ka pats briesmīgākais jau ir aiz muguras. Bet arī ‘briesmīgais’ ir subjektīvs jēdziens.”