Vīrietis mīl sievieti

Vīrietis mīl nevis pašu Sievieti, bet gan savu stāvokli, esot viņai blakus. Tāpēc “Īstā Sieviete” nav obligāti pati skaistākā, pati veiksmīgākā, pati gudrākā vai pati formīgākā. Tas, ko Īstā Sieviete dod vīrietim, nav prāts, veiksme, panākumi, skaistums, vai ķermenis, bet stāvoklis, sajūtas. Un, vīrietim esot šajā stāvoklī — prāts, veiksme, panākumi, skaistums, un viss pārējais seko. Sieviete, kura vīrietim var radīt šo īpašo stāvokli, vienmēr būs mīlēta, sargāta un lolota, no viņas vīrietis nekad neies prom. Daļēji šo vīrieša stāvokli sieviete rada, izbaudot savu vīrieti un sajūsminoties, novērtējot viņu. Tas darbojas kā apburts loks — viens otrā rada sajūtas, kuras pats radītājs pēc tam var izbaudīt. Kad sieviete rūpējas pati par sevi — par savu izskatu, par savu ķermeni, par savu dvēseli, tad virspusēji tas var šķist “šāda es patikšu labāk”, bet patiesībā — ja sieviete patīk pati sev, tad viņas vīrietī vieglāk rodas šis īpašais stāvoklis, viņš to parāda sievietei — rezultātā sieviete jūtas atzīta, novērtēta — un gūst apstiprinājumu tam, ka ir forši būt foršai. Sieviete, kas savā vīrietī pamodina vīrieti, kļūst vairāk par sievieti. ~~~ Kad biju publicējis šo raksta pirmo daļu, saņēmu daudzus komentārus, jautājumus. Tāpēc turpinu, jo ir pateikta tikai daļa, bet daudzas būtiskas lietas palikušas nepateiktas. __Tas strādā. ****Aprakstītā mijiedarbība strādā. Pie kam, tā līdzīgi strādā abiem dzimumiem — arī sievietes attieksmi pret vīrieti nosaka stāvoklis, kuru vīrietis viņā rada. Psihē sen ir identificēti mehānismi, kuri ir šīs mijiedarbības pamatā – pārnese, projekcija, projektīvā identifikācija. Tie darbojas mums neapzinātā veidā pilnīgi visās attiecībās, kurās iesaistāmies. Bet aprakstītā mijiedarbība nav vienīgā kas notiek starp vīrieti un sievieti. Iespējams, tā ir vienkāršākā, redzamākā, bet ne vienīgā. Vienlaikus, šai mijiedarbībai ir sekas, un ne visas ir viennozīmīgi pozitīvas.Pieķeršanās Sajūtas, kuras viena sieviete var radīt vienā vīrietī var būt tik spēcīgas, tik lielas, ka vīrieša dzīve pilnīgi pārmainās. Vīrietis kļūst iedvesmots un spējīgs kalnus gāzt. Daudzas pasaules kultūras vērtības un sasniegumi, par kuriem visi priecājamies, ir sieviešu iedvesmotu vīriešu radīti. Sajūtas, kuras jūt vīrietis, ir tik pozitīvas, ka nepārspīlējot to sauc par paradīzi. Tomēr te slēpjas risks. Vīrietis pieķeras šai sajūtai, sāk pēc tās ilgoties. Vīrietis sāk sagaidīt , ka viņa sieviete nodrošinās šo sajūtu. Viņš sāk to pieprasīt un dusmoties tad, kad/ja to sajūtu vairs nesaņem, sāk vainot sievieti, ka viņa šo sajūtu vairs nespēj nodrošināt. Reāli tas nozīmē, ka vīrietis ir kļuvis atkarīgs no sievietes, jo pats nespēj nodrošināt savu emocionālo labsajūtu, bet gaida, ka to darīs viņa. Atkārtoju vēlreiz, ka tas stāvoklis ir tik spēcīgs, tik varens, ka vīrieša ilgas pēc šāda stāvokļa ir neizmērojamas. Un – loģiski – vīrietis to meklē. Ja neizdodas to vairs saņemt no esošās sievietes (piespiest, pierunāt, uzpirkt) tad, ticams, vīrietis meklēs citu, cerībā, ka jaunā sieviete spēs dot šo sajūtu. Meklē tādu, kurai būtu šī spēja. Bet tas ir strupceļš. Tas ir (ilgtermiņā) neiespējami, un iztukšo abus. Vai citādi nevar? Vai mēs varam nodalīt tās sajūtas, kurā mums rada otrs cilvēks un ieraudzīt viņu tāds, kāds viņš ir? Mīlēt otru tādu, kāds viņš ir? Tas nav viegli, bet ir iespējams. Gan garīgās prakses, gan psihoterapija ir vienota uzskatā, ka cilvēkam jātiecas ieraudzīt lietas tādas, kādas tās ir. Tāpat arī — ieraudzīt citus cilvēkus un attiecības ar viņiem tādas, kādas tās ir. Pazīt savas projekcijas, savas pārneses, redzēt, kur un kad es veidoju tēlus, fantazēju, ienesu kaut ko svešu, un kur redzu realitāti tādu, kāda tā ir. Šis ceļš nav viegls. Garīgā prakse prasa ilgus gadus neatlaidīga darba. Psihoterapija prasa tikpat. Iespējams, tas ir uzdevums mūža garumā un dzīvojot laicīgu dzīvi (nevis praktizējot klosterī) varam tikai nedaudz pietuvoties skaidrākai patiesības redzēšanai. Bet par vienu lietu es esmu pilnīgi drošs — šo ceļu ir vērts iet. Pat zinot to, ka neizdosies noiet līdz galam. Iespējams, neizdosies. Mīlestība un patiesība Un šeit ir mūžsenais jautājums par to, kas ir mīlestība. Vai tā rodas attiecībās? Vai tā jau sākotnēji ir katrā no mums un citi tikai atspoguļo to, kas mūsos ir? Varbūt — otrs ir tas, kurš pamodina manī manu snaudošo mīlestību? Man nav vienas atbildes. Es nojaušu, ka mīlestība nav stāvoklis, kad mana sajūta ir atkarīga no otra cilvēka darbiem, attieksmes, klātbūtnes, reakcijas. Tad to nesauc par mīlestību, bet gan par atkarību. Tai pašā laikā — mīlestība nav tik pašpietiekama, ka konkrēts otrs ir vienaldzīgs, bijis nebijis. Iespējams, nonākot apskaidrotā budas stāvoklī tā ir, un tad vairs nav svarīgi, kādas tieši otram cilvēkam ir īpašības, kāds tieši viņš ir. Es nezinu, neesmu tur bijis. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Bet katram tā ir jāatrod pašam. Tas ir ceļš. Un to ir vērts iet.