Mežs ir mana meditācija

Dārzs ir mana meditācija.

Mežs ir mana meditācija.

Sports ir mana meditācija.

Dejas ir mana meditācija.

Lasīšana ir mana meditācija.

Tik bieži dzirdēts. Bet, ja pavaicā vairāk, tad — izrādās — cilvēki vienkārši nosauc to, ko patīk darīt, kas dod prieku, atvieglojumu, mieru — par meditāciju.

Parasti šim gan komplektā nāk nākošais teikums, kas norāda uz to, ka kaut kā viņiem nav izdevies apsēsties un pameditēt — nesanāca, nesaprata, nemācēja — un tāpēc “mežs ir mana meditācija”.

Nevienai no šīm aktivitātēm jau nav ne vainas. Ne dārzam, ne mežam, ne sportam, nedz malkas krāmēšanai vai mandalu krāsošanai. Gan ķermeni var izkustināt, gan prātu izvēdināt, gan domas sakārtot. Bet — kāds ir iemesls pastaigu mežā saukt par meditāciju? Vai dejošanu — par dejas meditāciju?

Tas, ka pēc pastaigas, dejošanas, krāsošanas jūtamies atpūtušies, prāts ir mierīgāks, domas skaidrākas, emocijas norimušas un citi labi efekti pieredzēti, nepadara šīs aktivitātes par meditāciju.

Jā, ir meditācijas staigājot, ir meditācija dejojot. Ir meditatīva zīmēšana — jā, ir tādas meditācijas tehnikas. Tomēr — ne katra dejošana tāpēc automātiski kļūst par meditāciju.

Šķiet, ka brīžiem ir bijis tā, ka cilvēks it kā gribētu meditēt, varbūt pat ir pamēģinājis, bet, visbiežāk — jēdzīgas instrukciju un/vai skolotāja trūkuma dēļ nav sanācis (apsēdos, netiku galā ar domām, dīdījos — metu pie malas, meditācija nav priekš manis). Bet vēlme paliek, gribas kaut ko vairāk, tāpēc izdomā — mana meditācija būs dārzs/dejas/zīmēšana. Un re — nav ne jāsēž un meditācija arī ir un skaitās. Vai ne?

Nē.

Taisnība ir tajā, ka katra darbība VAR būt meditācija.

Vienlaikus taisnība ir tajā, ka ne katra darbība BŪS meditācija.

Var gadīties arī tā, ka cilvēks sēž, sakrustotām kājām, aizvērtām acīm, rokas Brahma mudrā, apkārt vīraki un gongi — bet meditācijas nav. (Man tā ir gadījies jo bieži un es nebūt neesmu vienīgais.)

Ir kaut kas, kas atšķir meditāciju no pārējās, ikdienišķās darbības, bez kuras forma ir tikai forma — bez satura.

Būtiskā sastāvdaļa, kas atšķir meditāciju no ne-meditācijas ir — IEKŠĒJAIS DARBS. Tā ir sistemātiska, mērķtiecīga iekšēja aktivitāte, kurā ir iesaistīta griba, uzmanība, izvēle, emocijas, attieksme — apziņa. Ārēji to redzēt nevar, un vienīgais soģis, kurš var konstatēt to, vai darbiņš ir vai nav izdarīts, ir katrs pats. Tas, ko var redzēt no malas, ir rezultāti ārējās izpausmēs, bet pats process paliek intīms un personisks. (Protams, īstam guru ir pieejama arī skolnieka iekšējā pasaule.)

Meditācijas iekšējais darbs ir, piemēram, uzmanības virzīšana, fokusēšana uz izvēlēto meditācijas objektu. Šim iekšējam darbam ir vienmēr savs pamatojums — kāpēc darīt — un mērķis — kas ir sagaidāms rezultātā, resp. instrukcija balstās skaidrā izpratnē par cilvēka iekšējās pasaules uzbūvi, procesiem, par problēmu rašanos un to, kādā veidā piedāvātās metodes risina problēmas. Ja visa šī iekšējā darba nav, tad nav nekāda pamata saukt deju vai dārza ravēšanu par meditāciju.

Meditācija ir ļoti jaudīgs rīks — tā var gan palīdzēt atslābināties, gan nomierināt prātu, gan sakārtot domas, gan mazināt stresu, gan attīstīt kaut kādas spējas. Tomēr visi šie rezultāti ir meditācijas pozitīvas blaknes, nevis mērķis. Tāpat — ja dārza ravēšana vai dejošana ļauj justies labāk, nomierināt prātu un sakārtot domas, tad tas ir lieliski, bet tas nepadara šīs aktivitātes par meditāciju.

Meditācija var vairāk. Daudz vairāk kā psihiskās dzīves uzlabošanu.

Domāju, ka sabiedrība, visi cilvēki ļoti iegūtu, ja pieredzētu to, ko spēj sniegt dziļa un patiesa meditācija. Ejot kopā ar ļoti daudziem cilvēkiem meditācijas ceļā es esmu bijis liecinieks tiešām būtiskām izmaiņām, atklāsmēm un pieredzēm. Bet ir jārēķinās ar to, ka meditācija prasa personisku ieguldījumu — savu darbu. Iekšēju darbu. Ārēji neredzamu darbu. Prieks par to, ka aizvien vairāk cilvēku interesējas un pievēršas meditācijai.