Emocijas: trīs veidi, kā tās saprast.

Ieklausoties tajā, kā cilvēki runā par emocijām un ko ar tām dara, var ieraudzīt trīs dažādus līmeņus, trīs attīstības stadijas:

1. emocijas ir traucēklis.

2. emocijas ir vērtība.

3. emocijas ir rīks.

   Katram līmenim ir savas idejas par to, kas emocijas ir, ko un kā ar tām darīt.

1. Emocijas kā traucēklis

Cilvēka vērtība ir viņa prāts un loģika, un emocijas ir tikai nevajadzīgs apgrūtinājums, kas izglītotiem un attīstītiem cilvēkiem nepiemīt. No šejienes nāk “vīrieši neraud”, “stiprās sievas” un “liku bēdu zem akmeņa”. Kā tikt galā ar emocijām? Iekšienē: apspiest, nospiest, nejust, ignorēt. Ārēji — par emocijām nerunā, bet, ja kāds to mēģina darīt — tas tiek apsmiets, apcelts un apsaukāts. Emociju apspiešana ir ļoti primitīvs veids, kā tikt galā ar emocijām — paslaukot tās zem paklāja. Kā vairums zina, šāds piegājiens nav ilgtspējīgs un ekoloģisks, tas īsti nestrādā, tāpēc cilvēki krīt otrā grāvī, kurš ieceļ apspiestās emocijas saulītē.

2. Emocijas ir vērtība

Cilvēks ir emocionāla būtne, jūtoša un jūtīga būtne, un emocijas ir cilvēka dzīves saturs un sāls. Emocijas ir jāizdzīvo, jāpieredz, jāizbauda un jāizpauž. Emocijas ir cilvēka autentiskuma rādītājs. Jebkādas runas par emociju pārvaldīšanu ir neiespējamas, jo ar to tiek saprasts tikai un vienīgi emociju apspiešana, un tas ir kaitīgi. Tālāk — ja kādam cilvēkam ir emocijas, tad citiem ir jāapstājas un jāļauj tās izjust un izdzīvot pilnībā. Par emocijām ir jārunā un emocijas ir vērtīgas pašas par sevi. Šajā līmenī bieži dominē arī uzskats, ka par manām emocijām ir atbildīgs kāds cits, un ja es pieredzu negatīvas emocijas, tad vainīgs ir ne jau nu es. Šeit ir sastopami tādi koncepti kā “emocionālais kaitējums”, “emocionālā vardarbība” un likumi, kuri, piemēram, soda cilvēkus par “ticīgo jūtu aizskaršanu”. Šajā līmenī cilvēki lieto tādus izteicienus kā “likt justies”. Šeit rodamas saknes arī politkorektuma kustībai ar sekojošu (paš)cenzūru, jo no autora izteikumiem kāds var tikt emocionāli aizskarts, un tad tieši autors būs atbildīgs par lasītājam nodarīto emocionālo kaitējumu. Tepat, šajā līmenī ir atrodamas arī idejas par emociju līdzsvaru un kvotām (nepriecājies, pēc tam raudāsi) un nav prieka bez bēdām, nav laimes bez nelaimes. Protams, es nedaudz pārspīlēju, bet — tikai nedaudz. Interesanti, ka šādu pozīciju, vismaz daļēji, publiski aizstāv un popularizē arī daži pašmāju psihiskās jomas speciālisti. Kā var nojaust, jēdzīgā patiesība ir atrodama kaut kur starp abiem šiem grāvjiem, precīzāk — virs tiem.

3. Emocijas ir signāls

Šis ir trešais veids, kā skatīties uz emocijām — kā uz ziņu, kā uz vēstījumu.
Līdzīgi kā auto panelī ir dažādi signāli — ir zaļās lampiņas, dzeltenās un sarkanās, un katram signālam ir sava nozīme. Zaļās nozīmē — viss kārtībā. Dzeltenās — pievērs uzmanību, dari kaut ko, ja nedarīsi, tad iedegsies sarkanās sarkanās — dari kaut ko steidzami, citādi būs ziepes.

Zaļās lampiņas ir vēlamas. Pozitīvas. Redzēt panelī degam zaļās ir patīkami. Dzeltenās un sarkanās — nevēlamas. Negatīvas. Tad, kad panelis deg sarkandzeltens, tad nav patīkami.

Darbs ar emocijām nozīmē veikt tādas izvēles, lai biežāk un ilgāk deg zaļās lampiņas, lai retāk vai vispār nedeg dzeltenās un sarkanās.

Emocijas mums sniedz informāciju par mūsu atbilstību starp mūsu uzskatiem, idejām, ticību no vienas puses, un realitāti no otras. Pamata ideja ir sekojoša: nevienam notikumam nav savas nozīmes. Visas nozīmes eksistē tikai cilvēku prātos un mēs — cilvēki — esam tie, kuri notikumiem piešķir jēgu un nozīmi. Saistība ar emocijām ir sekojoša: ja notiek kaut kas, kam mēs piešķiram negatīvu nozīmi, mēs pieredzēsim negatīvas emocijas. Ja notikumam piešķirsim pozitīvu nozīmi, emocijas būs pozitīvas. Mainot nozīmi, arī emocijas mainīsies. Saprotot šo, mēs varam regulēt, mainīt un izvēlēties savas emocijas — mainot un izvēloties nozīmi, kuru piešķiram notikumiem. Šī pozīcija, manuprāt, ir tā, kuru var saukt par nobriedušu emocionālo inteliģenci. Tā atzīst emociju nozīmi (emocijas kā signāls), vienlaikus to nepārspīlējot. Ja auto panelī deg sarkanā lampiņa, ir vienlīdz aplami gan to ignorēt un paslēpt, gan to “izdzīvot” un ”ļaut tai būt” — jēdzīgāk ir noskaidrot, ko šī lampiņa signalizē un novērst tās cēloni — atbilstošo negatīvo ideju.

Negatīvās idejas

Kādas ir tās negatīvās idejas, par kurām runāju?

Šeit ir trīs (klasiski) paraugi — 1. par sevi, 2. par citiem un 3. par pasauli. Ja tu tici kaut vienai no tām, un tulko notikumus caur šo ideju prizmu, tad intensīvas negatīvas emocijas tev ir garantētas:

1. Lai ko es darītu, man ir jāgūst panākumi, bez kļūdām un jāiegūst atzinība, citādi esmu bezvērtīgs, neadekvāts un nekam nederīgs cilvēks.
2. Citiem pret mani ir jāizturas godīgi, laipni — tā, kā es vēlos, citādi viņi ir slikti, briesmīgi cilvēki un ir pelnījuši nāvi.
3. Pasaulei/ dzīvei ir jābūt vieglai un jādod man tas, ko es vēlos, citādi tā ir briesmīga, netaisnīga un neizturama. Manuprāt, katram no mums kaut kādā mērā ir ticība šiem uzstādījumiem, līdz ar to arī atbilstošas emocijas. Bet, labā ziņa ir tāda, ka identificējot un mainot šīs prasības, mēs varam stipri vien mazināt negatīvo emociju daudzumu savā dzīvē un, kazi, atbrīvoties no tām pavisam?

Darbs ar emocijām

Līdz ar to, darbs ar emocijām ir sekojošs: Brīdī, kad pieredzu kādu negatīvu emociju:

1. Priecāties, jo man ir iespēja atbrīvoties no kāda negatīva uzstādījuma.
2. Atcerēties, ka es jūtos negatīvi tādēļ, ka esmu kādu notikumu iztulkojis negatīvā gaismā, un man šobrīd ir iespēja identificēt šo tulkojumu.
3. Apsēsties un atrast, kas ir šis tulkojums, kāda ir šī ideja, kurai ticu. Ieraudzīt to, ka tā ir fundamentāli nepatiesa, pārāk vispārīga, nereāla, utopiska.
4. Ja to neizdodas atrast uzreiz, tad var palīdzēt šis jautājums: “kādai idejai man būtu jātic, lai es justos šādi, kā jūtos tagad”. Pēc tam izanalizēt šo ideju un ieraudzīt, cik tā ir naiva, bērnišķīga un nepatiesa.
5. To redzot, sākotnējo ideju būs viegli nomainīt uz citu. Rādītājs sekmīgam procesam ir emociju nomaiņa (tā lampiņa panelī vairs nedeg).

Ja pašam, vienatnē tas neizdodas, vari šo procesu veikt arī sarunās ar kādu.

Tagad: Kā Tu izvēlētos justies, zinot to, ka tavas emocijas ir tava izvēle?